Blogi

NEZINĀŠANA NEPADARA BĒRNA DZĪVI DROŠĀKU.

Zanda Rubene

Domu biedru grupa “Cenzūrai Nē” 19. janvārī organizēja mītu kliedēšanas semināru “Par izglītotu izvēli”, kas bija veltīts bērnu un jauniešu seksuālās audzināšanas problemātikai. Minētais seminārs bija aicinājums uz diskusiju par tā saucamajiem “tikumības grozījumiem” un to iespējamajām sekām Latvijas izglītībā un sabiedrībā kopumā.[i] Diskusijā vietējie (žurnāliste Inga Spriņģe un LU pedagoģijas profesore, Neatkarīgās izglītības biedrības pārstāve Zanda Rubene) un starptautiskie (Somijas mediķi Raisa Kačiatore un Dans Apters, kā arī Zviedrijas vēstnieks Latvijā  V. E. Henriks Landerholms) eksperti skaidroja “tikumības grozījumu” kontekstu un atspēkoja izplatītākos Izglītības likuma grozījumu aizstāvju radītos mītus. 

Neatkarīgā izglītības biedrība ar šo semināru uzsāk savu aktīvo iesaistīšanos diskusijās par izglītībai aktuālajiem jautājumiem Latvijā, jo seminārā paustās atziņas vistiešākā veidā atbilst biedrības mērķiem un idejām.

Vērtējot semināru kopumā, jāatzīst, ka visi tā dalībnieki bija vienisprātis, ka diskusija par vērtībām audzināšanā un izglītībā, kā arī konkrēti par seksuālās izglītības jautājumiem Latvijā, ir vitāli nepieciešama. Domu biedru grupas “Cenzūrai Nē” atbalstītāji uzskata, ka paust savu viedokli un tikt sadzirdētiem šajā situācijā ir ļoti svarīgi, jo “tikumības grozījumu” jautājums ir radījis un var radīt arī turpmāk virkni problēmu, kas skars izglītības sistēmu un sabiedrību kopumā.

Analizējot tā saucamos “tikumības grozījumus”  jāsecina, ka tie būtībā aizstāv noteiktu politisku organizāciju intereses daudz vairāk, kā bērnu vajadzības un tiesības uz izglītību un informāciju. Bērns, kas nonāk informatīvajā vakuumā par savu ķermeni un ķermenisko kultūru, var saskarties ar dažādiem apdraudējumiem un riskiem. Bērns, kurš ne skolā, ne ģimenē nebūs guvis nepieciešamo izpratni par to, kas notiek ar viņa ķermeni, un to, kā izvērtēt citu cilvēku darbības, kas skar viņa ķermenisko identitāti, nespēs sevi aizstāvēt, nezinās, kādās situācijās jāmeklē palīdzība. Protams, vēlmi pasargāt bērnus no viņu vecumam it kā “neatbilstošas” informācijas, lai paildzinātu viņa laimīgās nezināšanas posmu dzīvē, var izskaidrot, bet ne attaisnot. Jo bērns, kurš nesaprot, kas, piemēram, ir “nepieļaujamie pieskārieni” un “bīstamie svešinieki” savā ikdienas dzīvē nav drošībā. Turklāt informācijas sabiedrībā bērns tiek konfrontēts ar dažādu, arī nevēlamu, informāciju, kurai viņš var piekļūt ārpus skolas un ģimenes vides. Tāpēc vēl jo vairāk nepieciešams ekipēt bērnus un jauniešus ar prasmēm, kas palīdzētu viņiem pašiem izvērtēt to. Piemēram, kritiskās domāšanas prasmju attīstīšana bērna veselības pratības veicināšanai jau sākumskolas klasēs ļautu skolotājiem un vecākiem gūt lielāku pārliecību, ka bērns spēs tikt galā ar iespējamajiem izaicinājumiem un draudiem.

Seminārā tika secināts, ka BĒRNAM DZĪVOT DROŠĀ PASAULĒ NEKAD NAV PAR AGRU, TURKLĀT NEZINĀŠANA NEPADARA BĒRNA DZĪVI DROŠĀKU. Domājams, ka šim apgalvojumam pievienosies visi, kam rūp bērnu izglītība un drošība.

Tāpat šie grozījumi savā ziņā diskreditē skolotāja profesionalitāti, jo “atņem skolotājiem profesionālo mandātu”, apšaubot viņu kompetenci, ierobežojot viņu radošās pašizpausmes iespējas. Skolotājam, kurš ir ieguvis atbilstošu izglītību, kā arī nopietni un atbildīgi pilnveidojis savu profesionalitāti gan tālākizglītībā, gan praksē skolā, nav nepieciešama kontrole un disciplinēšana no neprofesionālas sabiedrības puses. Līdzīgi kā ārsta lēmumi netiek kontrolēti un determinēti no ārienes – mēs pacienti paļaujamies uz ārsta profesionalitāti, apzinoties, ka viņš ir eksperts ārstniecībā. Tāpat sabiedrībai jāpaļaujas uz to, ka skolotājs prot darīt savu darbu. Tomēr jāatzīst, ka skolotāju izglītībā būtu būtiski jāstiprina veselības un seksuālās izglītības tematika, lai skolotāji spētu zinātniski un metodiski pamatoti argumentēt savu pozīciju.

Semināra dalībnieki atbalstīja vecāku iesaistes nepieciešamību bērnu seksuālās izglītības procesā. Tikai šī iesaistīšanās nenozīmē skolotāja darba cenzēšanu, bet gan mērķtiecīgu pašu vecāku audzināšanas kompetences pilnveidi. Respektīvi, šobrīd skolās izveidotās vecāku padomes būtu izmantojamas kā struktūras, kurās vecāki var rast atbildes uz dažādiem sev aktuāliem audzināšanas jautājumiem, tai skaitā uz tik sensitīvo bērnu seksuālās audzināšanas tēmu.

Semināra dalībnieki secināja, ka nepieciešams paplašināt savas darbības sfēru, iesaistot šīs problēmas skaidrošanā gan mediķus, gan psihologus, gan sabiedrības veselības jomas pārstāvjus, lai sniegtu zinātniski pamatotus argumentus pretstatā populistiskiem saukļiem. Ir jāstrādā ar skolotājiem, skolēniem un vecākiem, kā arī pavisam noteikti jāpanāk, ka domu biedru grupas “Cenzūrai Nē” viedoklis un argumenti tiktu sadzirdēti valsts pārvaldē, un īpaši Saeimā. Semināra dalībnieki vienojās, ka viens no tuvākā laika uzdevumiem ir apzināt tās nevalstiskās organizācijas, kas atbalsta ideju par izglītotu izvēli, lai mūsu balss sabiedrībā izskanētu skaļāk.

---

[i] Pasākuma tiešraides ieraksts būs pieejams domu biedru grupas “Cenzūrai Nē” mājas lapā (ar subtitriem krievu valodā) tuvākajā laikā.

     

Cik bīstami ir domāt?*
 Zanda Rubene

Kā pedagoģijas zinātnes pārstāve uzmanīgi sekoju līdzi polemikai par vērtību izpratni mūsdienu sabiedrībā. Tādēļ mani visnotaļ ir ieinteresējusi diskusija starp Saeimas deputāti Ingunu Rībenu un Latvijas Universitātes pētnieci Signi Mežinsku, kas spilgti iezīmē viedokļu polarizēšanos šajā jautājumā Latvijā.

Iesaistīties minētajā diskusijā mani mudināja I. Rībenas kundzes ļoti emocionāli paustā doma 2015. gada 13. janvāra rakstā:

 „Godīgi sakot, man metas baisi, lasot, ka pirmo trīs klašu skolēni ētikas programmas ietvaros "mācās kritiski domāt un lietot kritērijus vērtību izvēlei". Pirmās trīs klases - tā taču ir bērnība! Bērnībā cilvēkam ir tiesības dzīvot ideālā - pa daļai reālā, pa daļai pasaku - pasaulē, tiesības nekritiski ticēt savu vecāku un skolotāju vārdiem. Jā, vecākiem un skolotājiem tā ir milzu atbildība. Bet vai risinājums ir novelt šo atbildības nastu uz pašu bērnu pleciem? Mācīt pirmklasnieku "kritiski domāt un lietot kritērijus vērtību izvēlei" - tas nozīmē nolaupīt viņam bērnību. Nedariet to! Tā ir noziedzīga kļūda. Bērnība ir tikai viena un ļoti īsa. Ielieciet pirmajās klasītēs stabilus, neapšaubāmus, absolūtus labestības un mīlestības pamatus un pēc tam, vēlāk, pārtulkojiet to visu skarbās un plēsīgās mūsdienu realitātes valodā! Bet nekropļojiet nevainīgu bērniņu dvēseli un apziņu ar savu "kritisko domāšanu" un "izvēles kritērijiem"!”

Norobežojoties no emocijām, vēlos izteikt savu komentāru par diviem augstākminētiem jēdzieniem: „bērnība” un „kritiskā domāšana”  un to saistību vērtību izpratnes veidošanās kontekstā.

Mūsu priekšstati par audzināšanu kā vērtību un attieksmju veidošanu ir cieši saistīti ar to, kā sabiedrībā saprotam jēdzienu bērnība. I. Rībenas kundzes aizstāvētais skatījums uz bērnību pasaulē ir pazīstams jau kopš 15.gs.,  kad rietumu kultūrā sāk veidoties izpratne par īpašu posmu cilvēka dzīvē, kas pamatojas „nevainīguma” konceptā. To raksturo tādas pazīmes kā naivums, ievainojamība un iracionalitāte. Šī bērnības koncepta ietvaros bērns tiek uztverts kā neaizsargāta, aprūpējama, bet nesaprātīga būtne, tādejādi nosakot principiālas atšķirības starp bērnu un pieaugušo.

Varētu domāt, ka minētā bērnības izpratne ir pašsaprotama, taču tā slēpj sevī leģitīmu pamatojumu tam, ka bērnam nepieciešama stingra disciplīna un kontrole, likumsakarīgi arī sodi, jo bērns ir nekompetents un nesaprot, ko dara un var izjaukt pieaugušo izveidoto sociālo kārtību.

Šī bērnības izpratne aizstāv viedokli, ka pieaugušo uzdevums ir pēc iespējas ilgāk pasargāt bērnu no priekšstatiem par parādībām, kas „laimīgajā bērnībā” neiederas, piemēram: nāve, slimības, seksualitāte u.c. Respektīvi, jo mazāk bērns zinās, jo laimīgāks būs. Lai to panāktu, laika gaitā ir radītas sociālās kategorijas „pusaudzis” un „jaunietis”, kas simboliski attālina robežu, kad cilvēks kļūst pieaudzis un spējīgs par savu rīcību atbildēt. Pieaugušais ir tas, kurš zina bērna „laimes formulu”, bērna uzdevums ir būt paklausīgam.

Taču rodas jautājums, kas notiks ar šo paklausīgo, laimīgo, nezinošo, nedomājošo bērnu, kad tie, kas viņu sargā un par viņu rūpējas, vienkārši fiziski nebūs klāt? Vai bērni spēs apzināties iespējamos draudus un riskus, ko ikdienas realitāte var piedāvāt? Un, vai iespējams jau iepriekš nosaukt bērniem gatavā veidā visus iespējamos noteikumus un aizliegumus, kas viņus pasargātu?

Tādēļ pedagoģiskajā domā ir iezīmējušies divi ceļi. Viens – paildzināt bērnības periodu, nosakot arvien vairāk juridisku ierobežojumu un noteikumu bērna aprūpē, kā arī sargājot bērnu no bīstamās pasaules, cik vien mūsu spēkos. Otrs – palīdzēt bērnam orientēties pasaulē, no mazotnes ļaujot viņam mācīties būt patstāvīgam un sociāli rīcībspējīgam. Tādejādi, nebūt nelaupot viņam bērnību, bet gan  attīstot viņā drosmi domāt un rīkoties.

Es personīgi pārstāvu tieši šo otru pieeju, kas ir pazīstama jau kopš 18. gadsimta un tās pamatā ir filozofa Imanuela Kanta atziņa, ka  pedagoģijas mērķis ir patstāvīga un atbildīga cilvēka audzināšana, un tas sasniedzams, savlaicīgi attīstot jaunajos prātos refleksijas spēju, t.i., kritisko spriestspēju. Kas nozīmē, ka kritiskā domāšana nav kaut kāds postmodernisma un vērtību plurālisma untums, tā sakņojas klasiskajā Eiropas kultūras apziņā.

Kritiskā spriestspēja neļauj cilvēkam būt manipulējamam, tādam, kas akli paklausa kādas autoritātes viedoklim, bet gan palīdz domāt pašam. Tā ir dota mums no dabas, vai no Dieva (atkarībā no mūsu uzskatiem), taču dzīves laikā ir mērķtiecīgi pilnveidojama. Kur ir garantija, ka laimīgais un nezinošais bērns, nesastaps kādu, kura uzskati būs nepieņemami vai pat bīstami?  Kas notiks, ja bērns būs radis tikai nekritiski un paklausīgi ticēt pieaugušo teiktajam?  

Var rasties jautājums, kādā vecumā ir „savlaicīgi” attīstīt kritisko domāšanu? Es teiktu, ka tad, kad bērns sāk uzturēties sabiedrībā viens, viņam, atbildoši savam vecumam, būtu jāprot risināt iespējamās problēmas. Parasti patstāvīgas rīcības iemaņas bērnam kļūst svarīgas tad, kad viņš uzsāk skolas gaitas. Tāpēc sākumskolā veicināt bērna kritisko spriešanu nav bīstami – to nedarīt būtu ļoti netālredzīgi.

Taču, lai šo pedagoģisko pieeju īstenotu, nepieciešams mainīt pieaugušo domāšanas veidu –  bērnu jāuztver nevis kā radījumu, kurš vēl nesaprot, ko dara, bet gan kā cilvēku, kuram ir savs viedoklis, kas ir respektējams. Tieši savstarpējs respekts un cieņa, nevis paklausība ir šādas audzināšanas mērķis.  Uzsvēršu vēlreiz – savstarpējs respekts, jo tikai tas, kurš ir piedzīvojis cieņu pret sevi, spēs respektēt citus.

Turklāt kritiskā domāšana nebūt nenozīmē nihilismu un vērtību noliegšanu. Pauls Natorps 19./20. gadsimtu mijā ir teicis, ka kritika, kas pirmajā acu uzmetienā šķietami noliedz tradīcijas, būtībā tās saglabā izzinātā un pārbaudītā veidā. Respektīvi, kritiskā apziņa tradīcijas un vērtības nosargā daudz labāk, nekā bezdomu sekošanu sabiedrībā valdošajam viedoklim. Kritiski izvērtētas vērtības ir daudz dzīvotspējīgākas par autoritāri uzspiestām. Taču jāatzīst gan, ka jau I. Kants ar nožēlu secināja, ka nevis saprāta trūkums, bet gan slinkums un gļēvulība ir iemesli, kāpēc tik liela daļa cilvēku visu mūžu paliek nedomājoši, jo sekot citu uzskatiem vienkārši ir ērti. Un šķiet, ka joprojām šajā ziņā nozīmīgu izmaiņu nav.

Nobeigumā vēlos pieminēt filozofa Bertrama Rasela 1932. gadā pausto atziņu, ka paaudze, kas izaugs sabiedrībā, kurā valda vienkāršots un nereflektēts pasaules skatījums (starp citu, viņš runāja par Padomju Savienību), būs laimīga un noderīga, bet nebūs gudra, taču pati to neapzināsies. Tādēļ, ka reālā pasaule ir daudz komplicētāka par vienu ideoloģisku shēmu. Un jāatzīst, ka kopš tā laika pasaule ir kļuvusi tikai daudz sarežģītāka.

Tāpēc domāsim par to, kādus mēs vēlamies redzēt savus bērnus? Laimīgus, ērtus un manipulējamus, vai gudrus, patstāvīgus un rīcībspējīgus? Līdz ar to mēs varēsim atbildēt uz jautājumu, kādā sabiedrībā mēs vēlamies dzīvot.

* Raksts pirmo reizi publicēts 2015. gada 12. februārī www.delfi.lv